kosmos

visuma nākotne

Vārds Visums ir cēlies no latviešu valodas vārda viss, kas norāda to, ka Visums ir viss, kas ir ap mums apkārt. Savukārt Visuma sinonīms Universs ir cēlies no latīņu valodas vārda universum. Šo vārdu, lai apzīmē visu apkārtējo, pirmais lietoja romiešu filozofs Cicerons.

Visuma izveidošanās teorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu kosmoloģija uzskata, ka Visuma sākums bijis Lielais Sprādziens, kas notika apmēram pirms 10—15 miljardiem gadu. Pēc šī modeļa Visuma vecums varētu būt aptuveni 13,7 miljardi gadu. Par Lielā Sprādziena modeļa pareizības pierādījumu tiek uzskatīts fakts, ka jo tālāk kādagalaktika atrodas no mūsējās, jo ātrāk tā šķiet attālināmies. Tādējādi Lielais Sprādziens vēl nav beidzies — Visums turpina izplesties. Sākumā Visums bija ļoti blīvs, karsts un sastāvēja tikai no sīkām daļiņām — elementārdaļiņām. Visumam izplešoties, tas pamazām atdzisa un tajā sāka krāties gāzes — hēlijs un ūdeņradis, tas viss notika Visuma pastāvēšanas pirmajās minūtēs. Miljoniem gadu vēlāk Visums bija tik tālu atdzisis, ka no gāzēm sāka veidoties sablīvējumi. Miljardiem gadu vēlāk no sablīvējumiem sāka veidoties galaktikas. Pēc tam galaktikās sāka veidoties zvaigznes.

Viedokļi par to, vai Visumam ir galīgs izmērs, atšķiras, toties ir pilnīgi skaidrs, ka tāds ir novērojamajam Visumam. Novērojamajā Visumā ir apmēram 7×10²² zvaigžņu, kas veido aptuveni 10¹⁰ galaktiku, kas savukārt veido galaktiku kopas un superkopas.

Balstoties tikai uz novērojumiem, jāsecina, ka mēs atrodamies Visuma centrā, jo visos virzienos galaktikas no mums attālinās ar aptuveni vienāduātrumu. Tomēr jāņem vērā, ka pie šāda secinājuma novērotājs nonāktu arī tad, ja viņš atrastos jebkur citur Visumā.

Visuma nākotne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atkarībā no vidējā matērijas un enerģijas blīvuma Visums vai nu turpinās izplesties bezgalīgi, vai arī gravitācijas spēka rezultātā izplešanās palēnināsies un Visums ar laiku sabruks līdz savam sākotnējam stāvoklim (iespējams, visa matērija sabruks līdz punkta — vai katrā ziņā ļoti maziem — izmēriem). Bet pēc tā visa var atkal atkārtoties Visuma izplešanās. Bet, ja Visums turpinās izplesties, tad zvaigznes izstaros visu savu enerģiju un izdzisīs. Tad Visums sastāvēs no melniem ķermeņiem starp kuriem būs bezgalīgi lieli attālumi, kas tikai pieaugs, dēļ Visuma izplešanās.

Pašreizējie pētījumi gan rāda, ka Visums drīzāk turpina izplesties un ka šis izplešanās ātrums pieaug, nevis sarūk.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

• Laiktelpa
• Lielais sprādziens
• Reliktstarojums

visuma apraksts

Visums jeb Universs ir viss laiktelpas kontinuums, kurā mēs pastāvam, ieskaitot visu tajā atrodošos matēriju un enerģiju. Citā definējumā tā ir laiktelpas daļa, ko jebkādiem cilvēkam pieejamiem līdzekļiem iespējams novērot. Līdz aptuveni 20. gadsimta vidum populārāka bija pirmā no šīmdefinīcijām, taču tagad ar terminu novērojamais visums saprot tieši otro definīciju, jo nav iespējams eksperimentāli pārbaudīt, vai tas, kas atrodas aiz novērojamās laiktelpas robežām, atbilst paredzējumiem. Tam nav arī nozīmes fizikas teoriju izveidē. Ar Visuma pētniecību nodarbojas kosmoloģija, kas attīstījusies no fizikas un astronomijas. Teorētiskās kosmoloģijas pārstāvji uzskata, ka šādi ierobežojumi nepastāv vai tos iespējams bez nopietnām sekām pārkāpt, savukārt novērošanas kosmoloģijas pārstāvji uzsver, ka pilnīgi novērojumi nav iespējami, ja fizika vēlas saglabāt vismaz salīdzinošu objektivitāti.

Novērojamo Visumu mēdz saukt arī par zināmo Visumu, redzamo Visumu vai mūsu Visumu. Visu eksistējošo mēdz dēvēt arī par pasauli vaikosmosu. Lai arī mūsdienās "pasaule" gandrīz visās valodās pamatā nozīmē "Zeme", agrāk šo vārdu lietoja, lai apzīmētu lielu pastāvošo.

Visuma lielums nav zināms, iespējams, tas ir bezgalīgs. Lai gan Visums ir tik liels, vienīgā zināmā vieta, kur eksistē dzīvība, ir planēta Zeme.

Ar mūsdienu tehnoloģijām cilvēkiem ir ļauts kosmosā ieskatīties desmit miljardu Gaismas gadu attālumā. Gaismai ir nepieciešams laiks, lai tā no kosmosa objektiem nokļūtu līdz Zemei, tādēļ objekti redzami tādi, kādi tie bijuši tālā pagātnē.

kosmosa raksts

Zemes atmosfēras robeža

Precīzu robežu starp Zemes atmosfēru un kosmisko telpu nevar novilkt, jo atmosfēras blīvums līdz ar augstumu samazinās pakāpeniski. Starptautiskā aeronautikas federācija ir noteikusi Karmana līniju 100 km augstumā kā robežu starp atmosfēru un kosmosu. Teodors fon Karmans šo robežu defināja kā augstumu, kurā lidaparātam jākustas ar lielāku ātrumu nekā orbitalais ātrums, lai tas noturētos tikai ar aerodinamiskā cēlējspēka palīdzību.

ASV ir definējusi robežu 50 jūdžu (80 km) augstumā, un cilvēkus, kuri pārsnieguši šo robežu, sauc par astronautiem.

Savukārt aptuveni 120 km augstums ir robeža, kur, nolaižamajam aparātam veicot nolaišanos uz zemes, uz to kļūst manāma atmosfēras iedarbība. NASA izmanto 122 km augstumu, kurā Space Shuttle kosmoplāni pāriet no stūrēšanas ar raķešdzinējiem uz stūrēšanu ar aerodinamiskajām virsmām.^[2]

Ir uzskats, ka "ieiešana kosmosā" sākas 21 miljonu kilometru attālumā, kurā Zemes gravitācija vairs nav dominējoša.^[2]

Izmērot augsti enerģētisko daļiņu kustību atmosfērā un jonosfērā ar instrumentu Supra-Thermal Ion Imager, kurš startēja suborbitalā lidojumā 2007. gadā, ASV un Kanādas zinātnieki ir nākuši pie atzinuma, ka Zemes atmosfēras un kosmiskas telpas robeža atrodas 118 km augstumā, jo "Zemes" atmosfēras un jonosfēras daļiņas atšķiras viena no otras.^[2]